Kurš ir pienākums pierādīt, ka nav algas diskriminācijas?

Darba devējam jāpaskaidro atšķirība, nevis darbiniekam

Tiklīdz darbinieks uzrāda faktus, kas liek domāt par diskrimināciju dzimuma dēļ, darba devējam jāpierāda, ka nav kompeņu diskriminācijas. Tātad ne darbiniekam jāsniedz pierādījums, ka kaut kas ir nepareizi; šī slieksnis ir apzināti zems. Darbiniekam jāpadarīt ticams, ka ir iemesls šaubīties — piemēram, ar skaitļiem par kompeņu atšķirību vienas un tās pašas funkciju kategorijas ietvaros — un no šī brīža paskaidrojuma pienākums gulstas uz darba devēju.

Holandijas privātajiem darba devējiem tas vēl nav piemērojams par obligātu noteikumu: likumprojekts, kas nostiprinātu šo pierādīšanas sloga pārdali valsts tiesībās, atrodas Ķameras priekšā un vēl nav pieņemts. Direktīva nefunkcionē automātiski starp darba devēju un darbinieku. Valsts un puspubliskajam sektoram situācija ir atšķirīga: tie jau var būt tieši saistīti ar direktīvu, jo implementācijas termiņš jau ir pagājis. Un visiem darba devējiem ir piemērojams, ka tiesas kopš tā laika pastāvošo valsts tiesību — tostarp Vīrieša un sievietes vienlīdzīgas attieksmes likumu — pēc iespējas jāinterpretē direktīvas gaismā.

Kur tas atrodams direktīvā un likumā

Pierādīšanas sloga pārdali nosaka direktīvas (ES) 2023/970 18. panta 1. punkts: strīdā pierādīšanas slogs gulstas uz darba devēju, tiklīdz darbinieks uzrāda faktus, kas liek domāt par diskrimināciju. Nīderlandē šis princips pamatgalvenokārt jau sen ir pazīstams no tiesu prakses par Vīrieša un sievietes vienlīdzīgas attieksmes likumu, un Cilvēktiesību kolēģija lietas par vienlīdzīgu kompeņu pamatā skata arī uz šī pamata. Strikts, direktīvai atbilstošs versijas likumiskais nostiprināšums privātajiem darba devējiem seko ar Direktīvas par algu pārredzamību vīriešiem un sievietēm īstenošanas likumu, kas pašlaik ir Ķameras izskatīšanā.